Kad paviršs pulkstenim uzmests skatiens rāda, ka kopš spēles palaišanas pagājušas četras stundas, un tu nespēj atrauties pat uz piecām minūtēm, lai aizietu uz tualeti, kļūst skaidrs, ka "King’s Bounty" ir izcila spēle. Par spīti nedaudzajiem kaitinošajiem sīkumiem, par spīti cauri zobiem izgrūstajiem lamuvārdiem, kad kārtējo reizi negribot nākas iesaistīties cīņā ar pārspēku, par spīti tās nespējai panākt vispasaules mieru. Sāpes urīnpūslī nemelo.

Protams, no Katauri Interactive — fantastiskās "Space Rangers" sērijas izstrādātājiem — tika gaidīts kaut kas lielisks. Taču solītā pāreja no humoristiskas zinātniskās fantastikas uz krāšņu fantasy pasauli un "dari ko gribi" pieejas nomainīšana uz krietni smalkāk strukturētu spēles procesu lika aizdomāties, vai izstrādātājiem nebija prātīgāk pieturēties pie indie noskaņu piepildītām spēlēm. Lai kāda arī nebūtu viņu iepriekšējā pieredze, trīspadsmit Vladivostokas puišu un meiteņu apņēmība cīnīties ar neskaitāmiem dolāru miljoniem bruņotu lielstudiju projektiem šķita atbalstāma taču lemta neveiksmei.

Pasaku vārti

Kā izrādās, viņi to nemaz nemēģināja darīt. "The Legend" — "Might & Magic" sērijas atzara "Heroes of Might & Magic" priekšteča "King’s Bounty" idejiskais turpinājums — nevarēja tapt tālajā un nesaprotamajā zemē, kur cilvēki skatās beisbolu un salātlapas iestūķēšanu hamburgerā uzskata par sāpīgu nodevu veselīgam dzīvesveidam. Un ne tikai izteikti krieviskā humora dēļ. "The Legend" vienkārši ir mūsdienās tik reti atrodamais mīlestības darbs, ne mārketinga birojos par patērētāju gaumei atbilstošāko atzīts produkts. Episka lomu spēle ar gājienu cīņām ķēžu bikini tērptu varoņu vietā? Neiespējami!

Ok, "episka lomu spēle" ir neliels pārspīlējums. Drīzāk episks piedzīvojums, jo lomu izspēlēt nāksies pašam, skraidot pa istabu ar gaisā paceltām rokām un nesaprotamu iemeslu dēļ skandējot: "Vžummmm! " vai: "Brrrvrrr! " (Protams, šoreiz es tā nedarīju. Taču desmit gadu vecumā lasot "Tumsas pili" — vai kā nu sauca to 90.gadu vidū izdoto choose your own adventure grāmatu —, gan. Un "The Legend" atsauc atmiņā to pašu maģisko sajūtu, ko rada šķietama nokļūšana pasakā.)

Galvenais spēles stāsts par vienkārša dārgumu meklētāja kļūšanu par starpkontinentālu diplomātu gan ir drīzāk fona informācija. Lielākā daļa laika tiks pavadīta, skraidot pa krāšņo, burvīgi detalizēto karti, risinot te muižnieku, te raganu, te dzirnavnieku, te runājošu milzu krupju problēmas. Uzticamajā zirgā auļojam uz tuvējo karaļvalsti rūķa dirižabļa detaļu meklējumos, mēģinām pierunāt purva raganu kļūt par zinātnieka līgavu, palīdzam spokam atriebt viņa nāvi. Un tādā garā. Dažiem uzdevumiem iespējami atšķirīgi risinājumi, pie dažiem nedaudz jāpalauza galva, bet lielākoties viss aprobežojas ar aiziešanu no viena punkta uz otru un dažu fantastisku radījumu nogalināšanu pa ceļam un galapunktā. Tik vien tā atšķirība, ka pavadošais teksts ir interesantāks kā "Diablo" klonos. Tiesa, gandrīz "Planescape: Torment" pielīdzināmos apjomos, kas drīz vien liek iztikt bez dialogu lasīšanas. Ne tie šeit ir galvenais.

Izvelc zobenu no biksēm

Galvenais "The Legend" ir cīņas. Sīkāk nepaskaidrotu iemeslu dēļ zemi ir pārņēmuši dažādu naidīgu radījumu pūļi, kuri traucē varonīgajam varonim varonīgi lēkšot pa pļavām un purviem zelta un maģisko papirusa ruļļu medībās. Lai izvingrinātu ilgās stāvēšanas nogurdinātās kājas, viņi mēdz klaiņot pa savu teritoriju, cerībā ieraudzīt kādu varoni, kuram varētu uzbrukt. Nē, neviens šeit nebēg un nevēlas jums pievienoties. Vai nu prasmīgi izvilinām viņus plašākā klajumā un aizbēgam (pa ceļam savācot apsargātos dārgumus), vai arī izvelkam zobenus un lokus un ķeramies pie cīņas. Ar to jebkurā gadījumā nāksies nodarboties vairākus simtus reižu.

Par laimi, taktiskās kaujas ir teju perfektas. Novirzes no "Heroes of Might and Magic" aprobētās sistēmas ir minimālas, taču tās gandrīz vienmēr uzlabo kopiespaidu. Nedaudz lielāki un šķēršļiem (arī aktīviem) pilnāki cīņu laukumi palielina taktisko izvirtību iespējas, bet pretinieku AI prasa pirms iesaistīšanās nopietnās sadursmēs lieliski apgūt un izmantot savu vienību atšķirīgās prasmes. Tiesa, šī nepieciešamība arī liek atturēties no eksperimentiem ar armijas sastāvu — ja reiz inkvizitori un strēlnieki ir iepazīti, pie milzu zivīm un spārēm ķersimies tikai akūtas nepieciešamības dēļ.

Teorētiski eksperimentēšanu atvieglo fakts, ka varonim nav piesaistes konkrētai pilij un armiju var iepirkt jebkurā tavernā vai pamestā kuģī. Taču neviendabīgai armijai ir problēmas ar morāli, turklāt (diezgan bezjēdzīgais) prasmju koks ir acīmredzami orientēts uz cilvēku veidotu triecienspēku. Tā kā spēle ilgst ap 40 stundām un cīnīties sanāk patiešām daudz, pagurums no vienām un tām pašām sejām ir neizbēgams.

Un vispār

Uz spēli tas tomēr neizplatās. Ja vien neesat tās dēļ dažas dienas iztikuši bez ēdiena un miega, spēlētalka nemazinās arī pēc 20 vai 30 stundām. Drīzāk otrādi — kad beidzot saprasts vairums nianšu, peles kursors gribot negribot katrā brīvajā brīdī uzpeld uz "The Legend" ikonas. Tāpēc skumji, ka vienīgā iespēja pagarināt spēles laiku ir pārspēlējot kampaņu. Ne scenāriju, ne atsevišķu kauju, ne karšu redaktoru mums nepiedāvā — viss tiek solīts ar kopā ar "kaut kad" gaidāmo papildinājumu. Taču jau tagad skaidrs, ka tūlīt pēc tā iznākšanas tiks izstaigāti Latvijas veikali kastītes meklējumos.

"The Legend" ir unikāls veidojums mūsdienu spēļu industrijā. Ne tikai žanru sajaukuma dēļ — atšķirībā no neatkarīgajiem izstrādātājiem, kas teju nemainīgi sola revolūcijas, bet piedāvā tikai atsaldētu kompotu wannabe dumpiniekiem, Vladivostokas komandai izdevies izveidot visos līmeņos brīnišķīgu spēli. Apieti arī tradicionālie austrumeiropiešu projektu klupšanas akmeņi — gan prezentācija, gan interfeiss gan kopējā noslīpētība tālu pārspēj lielāko daļu mūsdienās uz PC iznākošo spēļu un ļauj saprast, cik zemu noslīdējuši mūsu standarti. Tas arī varētu būt vienīgais vērā ņemamais iebildums pret tūlītēju "King’s Bounty: The Legend" iegādāšanos — pēc tās būs grūti atgriezties pie citiem laika nosišanas veidiem.